Atpakaļievestas preces: trīs gadi un pieteikums
Savienības Muitas kodeksa 203. pants nosaka, ka precēm, kas sākotnēji kā Savienības preces izvestas no Savienības muitas teritorijas un tiek atgrieztas tajā, trīs gadu laikā deklarējot izlaišanai brīvā apgrozībā, pēc attiecīgās personas pieteikuma piešķir atbrīvojumu no ievedmuitas nodokļa.
Norma ir vienkārša un loģiska: par vienām un tām pašām precēm nav jāmaksā divreiz.
Praksē tā bieži paliek neizmantota, un iemesls ir četros vārdos: pēc attiecīgās personas pieteikuma.
Kur tas lūzt
Atgriešana nonāk uzņēmumā nevis kā muitas jautājums, bet kā komerciāls notikums. Klients sūtījumu atteica. Izplatītājs preci nepārdeva. Eksponāts atgriežas no izstādes. Tehniski tas ir imports, un muitas pārstāvis to deklarē kā importu — pareizi, saskaņā ar to, kas viņam iesniegts.
Neviens viņam nepateica, ka šīs preces astoņus mēnešus iepriekš izveda tas pats uzņēmums. Un nav kam pateikt: eksporta deklarācija ir citā lietā, citā mēnesī, bieži pie cita cilvēka.
Rezultāts: tiek samaksāts pilns nodoklis par precēm, par kurām tas jau bija samaksāts vai kurām tas principā nebija jāpiemēro.
Kādas preces šeit nonāk visbiežāk
Atteikti vai atgriezti sūtījumi. Preces, kas nenonāca pārdošanā un atgriezās no izplatītāja. Iekārtas, kas izvestas demonstrācijai vai testiem. Izstāžu eksponāti. Veidnes un instrumenti, kas izvesti ražošanai un atgriezušies. Preces, kas atgrieztas pēc garantijas.
Kopīgā pazīme: tas nav pirkums. Tā ir to pašu preču kustība atpakaļ.
Nosacījumi, kas deklarācijā nav redzami
Atbrīvojums nav automātisks, un daļa tā nosacījumu ir faktiska, nevis dokumentāra. Galvenais: precēm jāatgriežas būtībā tādā pašā stāvoklī, kādā tās tika izvestas. Ir arī citi nosacījumi un izņēmumi, kas saistīti ar to, kādā procedūrā preces tika izvestas un kas ar tām notika.
Tas nozīmē, ka no deklarācijām var noteikt kandidātu, bet ne galīgo atbildi. Katrs gadījums prasa pārbaudi, vai nosacījumi faktiski ir izpildīti.
Divi atšķirīgi trīs gadu termiņi
Šeit viegli kļūdīties, jo skaitlis ir tas pats.
Pirmais: precēm jābūt atgrieztām un deklarētām trīs gadu laikā no izvešanas. Tas ir atbrīvojuma nosacījums.
Otrais: pieteikumu par jau samaksāta nodokļa atmaksu iesniedz trīs gadu laikā no paziņojuma par muitas parādu. Tas ir procesuāls termiņš, un to skaita no importa, nevis no eksporta.
Deklarācija var atbilst pirmajam un vairs neatbilst otrajam. Piemērs: preces izvestas 2023. gada janvārī, atgrieztas 2025. gada decembrī — pirmais termiņš ir izpildīts. Bet ja šodien ir 2029. gads, otrais jau beidzies, un pieteikumu vairs neiesniegsiet.
Vai var atgūt, ja tolaik nepieprasījāt
Šis jautājums ir īsts, un atbildi no raksta negaidiet.
Problēma ir tā, ka kodekss ierobežo deklarācijas labošanu pēc preču izlaišanas. Atbrīvojumu piešķir pēc pieteikuma; pieteikuma nebija. Vai no tā izriet, ka nodoklis „nebija juridiski maksājams“ un tādēļ atmaksājams kā pārmaksa — vai pretēji, ka tas bija maksājams, jo tieši atbrīvojums netika pieprasīts — ir juridisks jautājums.
Praktiskais secinājums: šis jautājums ir jurista vai muitas pārstāvja vērts tad, kad summa ir būtiska. Un tas jāuzdod ar konkrētiem apstākļiem, nevis kā vispārīgs jautājums.
Ko izdarīt, lai nākamreiz jautājums nebūtu vajadzīgs
Viena vienkārša darbība atrisina visu tēmu uz priekšu: atgriešanu procesā jābūt solim, kurā pārbauda, vai preces iepriekš tika izvestas.
Praktiski tas nozīmē, ka cilvēks, kurš nodod atgriešanas dokumentus muitas pārstāvim, vienlaikus norāda iepriekšējās eksporta deklarācijas numuru, ja tāds ir. Pārstāvis tad var deklarēt pareizi uzreiz.
Tas neizmaksā neko un slēdz kategoriju uz visiem laikiem. Visi citi šīs tēmas ceļi iet caur jautājumu, ko labāk neuzdot.